Uncategorized

Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. I stāsts.

Janvāra kopsapulce
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. I stāsts.

2018. gada 18. novembrī svinēsim Latvijas valsts simtgadi. Latvijas simtgadei par godu izveidotajā mājaslapā www.lv100.lv, ir rakstīts: “Sagaidīsim to godam un cienīgi, lepni un priecīgi ar plašu pasākumu un norišu klāstu no 2017. līdz 2021. gadam, piedaloties ikvienam, kurš Latviju sauc par mājām un jūtas tai piederīgs neatkarīgi no vecuma, nodarbošanās, izglītības, dzimtās valodas vai šī brīža dzīvesvietas.” Vai daudzo notikumu un pasākumu virpulī mēs neesam pazaudējuši pašu galveno – Latvijas Republikas proklamēšanu. Vai tiek runāts, kādēļ un kādu notikumu iespaidā tapa mūsu valsts, mūsu Tēvzeme, ko šobrīd lepni saucam vārdā LATVIJA?

Latvijas kultūras un mākslas dzīve panīkst I pasaules kara laikā, kad ienāk jauni ideoloģiskie uzskati politiskajā dzīvē. Kopš 1915. gada Vācijas okupēto Baltijas teritoriju iedzīvotājiem nākas pielāgoties jaunās varas likumiem un kārtībai. Paralēli tam cenšoties saglabāt tās latviskās kultūras un mākslas vērtības, kas kļūst par garīgo “maizi” okupācijas gados.

1917. g. Ziemassvētki un jaunā, 1918. gada, sagaidīšana okupētajā Rīgā aizritēja salīdzinoši klusi. To ieskandināja Sv. Pētera baznīcas zvans un kāda tvaikoņa signāli, tam pāri skanēja vācu karavīru spēlētā mūzika, kas mijās ar izšautām svētku zalvēm. Nelielais sals pirmajās janvāra dienās veido ledus kārtu Rīgas kanālā, kopā pulcinot daudzos slidot gribētājus. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze(turpmāk – RLA) sistemātiski informē par izrādēm un aktieriem, piedāvā kritiķu viedokli, kā arī ziņo par biļešu cenu atlaidēm skolēniem, uzrādot skolu izsniegtās apliecības. 2. pilsētas teātrī (tag. Latvijas Nacionālajā teātrī) darbojas divas mākslinieku kopas. “Rīgas Latviešu teātris” janvārī izrāda gan A. Brigaderes lugu “Princese Gundega un karalis Brusubārda”, gan R. Blaumaņa lugu “Pazudušais dēls”. Dažkārt izrāžu starpbrīžos mūziku spēlē P. Jurjāna vadītais operas orķestris, par ko atsevišķi tiek ziņots presē. (RLA. Nr. 18., 1918. g. 22. janvāris).

Savukārt 31. janvāra vakarā ar Džuzepes Verdi operas “Traviata” pirmizrādi tiek atjaunota “Latvju opera” jeb “Latviešu opera”. Galvenajā lomā ir Ada Benefelde, orķestri vada Pāvuls Jurjāns (RLA. Nr. 26., 1918. g. 31. janvāris).
Kara laika mākslas, mūzikas un teātra dzīvi atspoguļo frontes aizmugurē, Petrogradā, izdotais žurnāls “Skatuve” (1917- 1918), kura redakcijā strādā Eduards Smiļģis. Periodiskais izdevums sniedz plašu pārskatu par abās frontes pusēs esošajiem teātriem un aktieriem, nospēlētajām izrādēm un literārajiem vakariem, īpašu vērību veltot vācu neokupētās Valkas kultūras dzīvei: “… Tā kā Valka tagad ir kļuvusi gandrīz par galveno Latvijas centru, tad te ir ieplūduši lielos apmēros iedzīvotāji [bēgļi] un izrādes tiek labi apmeklētas. (Skatuve. Nr. 1., 1917. g. 1. decembris). Tas liecina, ka Valkas nozīme pēc Rīgas krišanas (1917. g. 2.- 3. septembris) arī politiskās dzīves jomā ir strauji augusi.

1917. gada 17. novembrī nodibina Latviešu pagaidu Nacionālo padomi (LPNP), kas kļūst par Latvijas politiski tiesiskā statusa risinātāju. Organizācijā “apvienojušās visas latviešu valdošās organizācijas, grupas un partijas, kuras stāv uz nacionāla pamata”. (Līdums. Nr. 266., 1917. g. 21. novembris). 19. novembrī LPNP pieņem deklarāciju “Ārvalstīm un tautām”, pasludinot Latvijas autonomiju un teritoriālo nedalāmību: Vidzeme, Kurzeme un Latgale kā vienots veselums. Dažas dienas pēc deklarācijas pieņemšanas tiek publicēts emocionāls Kārļa Skalbes uzsaukums “Visiem latviešiem!”. (Līdums. Nr. 270., 1917. g. 25. novembris; Laika Vēstis. Nr. 44., 1917. g. 25. novembris). Valkā pieņemtā deklarācija “Ārvalstīm un tautām” ir pamats 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts ģeopolitiskās telpas apzīmēšanai.

Pārlapojot senos un ne tik senos fotogrāfiju albumus, pretim raugās dažādi ļaudis, vairums ir tikai “mēmi” stāvi bez vārda un uzvārda. Taču ikviens no viņiem ir devis savu artavu Latvijai. Fotografēšanas mirkļa fiksāciju daudzkārt ļauj identificēt tikai apģērbs vai formas tērps, dažkārt nepilnīgs paskaidrojums fotogrāfijas otrajā pusē. Vēl arvien neidentificēti paliek daudzi simti, pat tūkstoši, I pasaules kara (1914 – 1918) un Brīvības cīņu karavīri, virsnieki, jauniesaucamie un brīvprātīgie.

I pasaules karš un latviešu strēlnieki ir nedalāmi vārdu savienojumi 20.gs. sākumā. Strēlnieks – varonība un spožums, kā arī divējādi nākotnes ceļi, kas sadala nāciju pēc ideoloģiskās piederības. Kara ietekmē notiek latviešu karavīru nacionālās pašapziņas veidošanās un nostiprināšanās, tiek gūta pieredze un “izdzīvota nāves deja” kaujās pie Nāves salas (1916), Ziemassvētku un janvāra kaujās (1916 – 1917), kā arī pie Mazās Juglas (1917). Veidojas 800 tūkstošu liela bēgļu straume, kas aiznes prom sabiedrības zinošākos prātus.

Kara noslēgumā (1918) Eiropas kartē iezīmē nākotnes valstu – Lietuvas, Igaunijas un Latvijas – robežas. Notiek strauja nācijas pašizaugsme – īsā laika periodā Vidzemes, Kurzemes vai Vitebskas guberņas vienkāršais iedzīvotājs kļūst par valstiski domājošu pilsoni.

1918. gada janvāra beigās laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” piedāvā lasītājam pārdomāt Vācijas okupēto teritoriju, “latviešu apgabalu”, nākotnes iespējas, saskatot piecus pastāvēšanas variantus. Trīs no tiem saistāmi ar Vāciju aizbildņa lomā, viens iekļaušanās padomju Krievijas sastāvā. Tikai piektais variants – “gaisa pils”, kā to nodēvē laikraksts – apvieno visus latviešu apgabalus “Latviešu valstī”, kur kontroles lomu uzņemtos Anglija, Francija, Itālija vai Krievija. Taču pēdējais attīstības ceļš “latviešu apgabaliem” neesot iespējams, jo Vācija kā kara uzvarētāja nav plānojusi atteikties no ieņemtajām teritorijām. (RLA. Nr. 26., 1918. g. 31. janvāris).

1920. gadā Kārlis Skalbe – sabiedriskais darbinieks, publicists un rakstnieks – dokumentālajā darbā “Mazās piezīmes” raksta: “Tais dienās, kad dibinājās latviešu strēlnieku pulki, dzima tautas vienība. Tad pirmoreiz latviešu sabiedrībā dzima jēdziens, ka tauta ir valsts. Toreiz mūs apvienoja un padarīja par tautu no vāciešiem draudošās briesmas. Tagad mūs apvienos Latvijas jaunradīšanas darbs. Mēs kritizēsim viens otra kļūdas, kā tas darbā mēdz būt, bet mēs strādāsim blakus un neatlaidīsimies viens no otra, kamēr pils būs gatava: Latvija!”

Tekstu sagatavoja vēstures skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un latviešu valodas skolotāja Zandas Gertnere – Klicenko.

Latviešu strēlnieks šaušanas mācībās, 1916. Fotogrāfs nezināms. Latvijas Kara muzeja krājums.
Latvijas karogs, 1916. gads. Foto: Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājums.
Laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” sludinājumi, 1918. g. 8. februāris, Nr. 33. Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona brīvprātīgie. Pirmais no labās – Kārlis Auniņš. Rīga, 1915. g. augusts. Fotogrāfs nezināms. Latvijas Kara muzeja krājums.
5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka jātnieku izlūku komandas karavīri. Otrajā rindā 2. no labās strēlnieks, gleznotājs – Kārlis Baltgailis, Valka, 1918. g. februāris. Foto: Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājums.
Vācijas karaspēks šķērso Dzelzceļa tiltu, 1917. septembris. Pasta atklātne.
No labās: Dzelzs tilts / Zemgales tilts (1873) un Dzelzceļa tilts (1914). Pasta atklātne, 1914.