Svētku laiks ir īstais brīdis, lai apstātos ikdienas skrējienā, ieklausītos pasaulē un sevī. PIKC NMV Rīgas Doma kora skolas latviešu valodas skolotājas aicināja skolēnus padomāt par to, kas mums IR – mūsu zeme, valsts – mūsu saknes – kā mēs sajūtam Latviju. Savos darbos audzēkņi runā par Latvijas skaņu, smaržu, garšu, faktūru un ritmu – mēs esam tik bagāti! Tā kā 4. klases–IV kursa audzēkņi mācījās attālināti, darbi apvienoti virtuālā izstādē, kuru var redzēt arī skolas foajē logos no ārpuses. 1.-3. klases audzēkņi veidoja rakstu joslas matemātikas stundās (apskatāmas 2. stāva foajē) un ar svecītēm papildināja pagalmā izveidoto Latvijas kontūru. Kontūras izveidē piedalījās 7. klases audzēkņi un pilsētu aprakstus veidoja 9. klases audzēkņi ģeogrāfijas stundās.

Novērtēsim vairāk to, kas mums ir dots, un radīsim svētkus kopīgi!

Sajūti Latviju!

🇱🇻

4. klase – https://drive.google.com/drive/folders/15pmqQ91LuQ2k6C3DDFd8I1yN_EBNkl95

5. klase – https://drive.google.com/drive/folders/1gOQfAFRTUvR9sL36eHAnpfIvT6Cs_Co0

6. klase – https://drive.google.com/drive/folders/1Zs2uSreV_NNNfBMSaesZ2zgxQmlMuaRa

7. klase – ttps://drive.google.com/drive/folders/1oZmffXZqS7RGpPQAG23OfVoZWQvO9mOZ

8. klase – https://drive.google.com/drive/folders/1trsuLUNnrRgelniYdY5xyT9Q97SkycG5

9. klase – https://drive.google.com/drive/folders/16dcKgAP2tpaRGXupPtScR5xSamT7uEBf

I kurss – https://drive.google.com/drive/folders/1i4Trp5Ug0yuQ3P-9wQ7UYOaHNs9VA9sM

II kurss – https://drive.google.com/drive/folders/1cCI6yYKErz-XgeNgXeXp4MvNmKy-FP81

III kurss – https://drive.google.com/drive/folders/1r5vPmgrWDhIf7PHeODKqMRFJQlqZHsAA

IV kurss – https://drive.google.com/drive/folders/1VVwp22VO-QFazIgRf56K1TCkcy6Sv3an


CITĀTI NO SKOLĒNU DARBIEM

LATVIJAS KRĀSA

Tautastērpu brunči – tik krāsaini! Katram novadam savas krāsas. Tajos iekodēts latviešu spīts, lepnums būt latvietim. Kad uzvelc brunci, tautastērpu, tad neviļus izslejamies staltāki, jo tas ir gods – nēsāt tautastērpu, kas reizēm mantots no paaudzes paaudzē. Manas mammas un viņas tēva senči nāk no Vecauces pagasta Zemgalē. Zemgales brunčos tiek izmantots saulīšu raksts. Un tāds ir arī manu brunču audums – zaļas ar dzeltenu un baltas ar zilu saulītes ieaustas Zemgales krāsās – brūns, sūnu zaļš, dzeltens, nedaudz zils un violets, tumši zils, gandrīz melns. Šīs ir Zemgales – maizes klēts krāsas. Arī es esmu dzimusi Zemgalē, tāpēc esmu piederīga un būšu lepna reiz nēsāt savu – zemgalietes tērpu. Mani brunči vēl nav sašūti, bet audums, no pusvilnas dzijas noausts un salocīts, gaida, kad tiks salikts ielocēs un sašūts.

***

Ugunssarkana un rudzupuķes zilganvioleta Līgo dienā, sēžot mašīnā, braucot uz visdziļākajiem laukiem tālu prom no Rīgas un pa radio klausoties Paula “Cielaviņu”, “Pēc simts gadiem Piebalgā” vai “Teic, kur zeme tā”. Staigājot pa šķietami nebeidzamajām, ziedošajām pļavām un Jāņu naktī dziedot pie ugunskura, baudot dabas pilnbriedu un maģiju. Vērojot ugunssarkanu saulrietu. Tikpat ugunssarkana 11. novembrī, staigājot pa Brāļu kapiem un noliekot svecīti 11. novembra krastmalā, un 18. novembrī, biezajā tumsā vērojot lāpas, sveces un kopīgi dziedot himnu. Silti balta, pat, ja sniega nemaz nav, decembra beigās un janvāra sākumā, kad ir tik labi un silti ap sirdi, var atļauties tik dzīvot no vieniem svētkiem uz otriem un nedarīt neko. Kad Rīgas centru un gandrīz vai katru Latvijas mazpilsētu rotā Ziemassvētku dekorācijas, logos deg gaismiņas, bet pašās mājās – sveces. Ap sirdi tad paliek tikpat silti un labi, cik Līgo dienā un Jāņu naktī.

LATVIJAS SKAŅA

Jau kopš bērnības man tā ir bijusi amatieru kora balss. Šī skaņa neslēpjas konkrētā kolektīvā vai repertuārā, vai pat izmeklētā solistā. Tā dzimst ik reizi, kad latviešu dvēseles vienojas kopīgā alkā pēc izteikšanās. Varbūt šīs ir ļoti subjektīvas asociācijas, jo es jau kopš autiņiem esmu bijusi Latvijas koru kustības pašā viducī, taču pārliecība, ka latvieša balss skan visspēcīgāk tieši dziesmā, manī ir nelaužama. Kāpēc tieši amatieru koris? Tādēļ, ka cilvēki, kas pēc garas darba dienas izvēlas doties uz kora mēģinājumu, nepelnot ar to naudu, bet sātīgi piepildot savu atpūtai paredzēto laiku ar strādāšanu, veido Latvijas kultūru. Tieši amatieru koru skaņa tautu silda katros lielos svētkos un kopā sanākšanas mirkļos.

***

Viennozīmīgi putnu dziesmas – visdažādākās, dažādos skaļumos un toņos – sākot ar strazda svilpošanu agri pavasarī, cīruļu treļļiem, sacenzdamies, kurš skaistāk un skanīgāk, lakstīgalu pogošanu ievziedu laikā, stārķu klabināšanu un rudens pusē, kad gājputni sāk pulcēties vien sev zināmos laikos un vietās, kur vieni no pirmajiem dodas prom stārķi, tad strazdi. Bet pīles, zosis un gulbji visskaļāk visiem paziņo, ka gatavojas doties prom. Vienas no pēdējām ir dzērves, kuras miglainās rudens dienās mežmalās nedaudz skumīgi sasaucas. Latvija nav iedomājam bez ūdens skaņas – tekošs strautiņš, upīte, kas līkumu līkumus met, lai skrietu pretim lielākiem ūdeņiem – upēm, ezeriem, jūrai. Un jūra ar savu spēku! Ik mirkli ar neizsīkstošu enerģiju ūdens ar lielākiem vai mazākiem viļņiem traucas uz krastu un tad slīd atpakaļ. Skatīties ūdenī – tā ir meditācija, tas māca mieru, pacietību.

***

Kad paveicas kādā neizskaidrojami agrā pavasara vai vasaras rītā piecelties, tad ķermenis velk uzlikt kādu skaistu plati. Jau var iedomāties čirkstoņu, varbūt kaut kas saskrāpēts, tādēļ pārlec. Paskatoties ārā pa logu, redz gaišu, sarkanbaltu debesmalu, kurai piestāv tikai Raimonda Paula vecās dziesmas. Septakordi, pārāk stereo ierakstītas bungas, sekstu un tercu klasiskie dueti, spēcīgi klavieru solo un Margaritas Vilcānes, Noras Bumbieres, Viktora Lapčenoka un Ojāra Grīnberga nomierinošie balss tembri. Zilie lini, Elēģija, Nepārmet man, Cik labi, ja tu blakus man, Baltā saule, Kāpēc? un citi “hīti”, kurus vecākiem jau apnicis klausīties (ja vien kādu dienu neiezogas melanholiska vajadzība vēlreiz izjust jaunības smaržu…). Lēnām līgojoties līdzi, var izjust lauku zaļumballes nostaļģiju – vienalga, ka zem kājām čīkst vecie koka dēļi. (+ jebkura Jāzepa Vītola kora dziesma vai balāde)

***

Tu zini tās skaņas, kad izej ārā lietainā dienā? Vai kad ieej kādā skaistā mežā? Tās skaņas rada Latvija visā savā kopumā. Bet to tai palīdz darīt dzīvnieki, vējš, cilvēki, mašīnas, mūzika. Mūsu Latvijas skaņas dabā rada putni, kuri dzied savās augstajās balsīs, un vējš, kas traucas cauri kokiem. Pilsētas noskaņu un skaņu mums dod mašīnu pīkstoņas un rūkšanas, cilvēku sarunas visos stūros, lielveikalu burzma, lietus lāses, kas atsitoties pret asfaltu noplakšķ un mūzika. Mūzika šeit ir no pašiem latviešu komponistiem, gan arī ieceļojusi no citām valstīm. Mūzika ir īpaši skaista skaņa, ko visur un katrs var izbaudīt savā veidā. Vislatviskākās mums šeit Latvijā, protams ir latviešu tautas dziesmas. Kad izej ārā, Tu sadzirdi visādas skaņas. Centies tās izbaudīt un atrast kaut ko gaišu un priecīgu katrā no tām. Taču, ja ir klusums, tas nekad nevar būt pārāk kluss, jo domas caur galvu skrien katru dienu, visu dienu. Un kad sadzirdi klusumu, tad saproti, cik tas patiesībā ir liels un bezgalīgs, bet tomēr piepildīts. Sajūti to arī tu! Jā, Latvijā var saredzēt, sadzirdēt, sajust daudz un dažādas lietas. Izbaudi lietas, kas ir mūsu mīļajā Tēvzemē un Tev apkārt. Daudz Laimes Latvijai!

LATVIJAS SMARŽA

Biezs pļavas zāļu pušķis, kas lasīts Līgo rītā. Tajā apvijas viss saldais un sulīgais ziedu nektārs, spirdzinošais zaļumu svaigums un vējā auklēto smilgu jutekliskums.

***

Ir mainīga, katrā gadalaika tā smaržo savādāk, pavasarī – pirmie ziedi, kas plaukst, vasarā – zāle, kas nopļauta, puķes pļavā, liepziedi, kas ar savu reibinošo smaržu skaidri iezīmē – jūlijs ir klāt! Rudens – laiks, kad raža briest. Ziemā – sals. Jā, sals smaržo! Mana smarža ir rudenī, kad dodos pastaigās – īsākās vai garākās pa mežu un varu ieelpot to smaržu buķeti, kas ik dienu mainās – dzeltējošas lapas, virši, kas beidz ziedēt, lietus, kas pirms brīža nolijis.

***

Auksta, auksta ziema un karsta, karsta Jāņu nakts. Ziemas vēlā rītā gaiss šķiet tik auksts, ka deguns jau aizsalst pa visam. Izelpojot baltais gars aizsedz līgano mežu ceļu. Dzird tikai sniega gardo krakšķēšanu zem kājām, kombinezona “švīkstēšanu” un to, kā kaut kur tālumā no kokiem nokrīt sniegs. Dzird bērnu smieklus un ragutiņu laišanos lejā no kalna, vecāku sarunas un nopūtas, lai atdzesētu līdzpaņemto liepziedu tēju. Jāņu naktī jau klasika – zāļu, puķu un pirts smarža. Gaiss visu dienu šķitis smacīgs, bet tagad jūt tikai labo (nu, varbūt iekož kāds ods) vasaras daļu – maigo, dzestro nakti, kad aiz mājas, blakus dzirksteļu sprakšķiem gaisā, jūtama arī maiga slapja koka deguma smarža. Kā gribas pasmaržot gaisu, iesūkt katru mazāko puķīti, uzpīto vainagu, bērza saišķi, kas karsts sitas pret muguru, katru lipīgo medus burku tik dziļi nāsīs, ka viss ķermenis savienojas ar dabu, savienojas ar vienu vienīgu nakti!

LATVIJAS GARŠA

Mana Latvijas garša ir maize – mīksta, garšīga saldskābmaizes rika, kurai uzziest sviestu un tad to lēnām ēst ar lielu baudu.***Minēšu cidonijas un konfektes “Gotiņa”. Tādu izvēli veicu, jo nekur neesmu saskāries ar šādiem kulinārijas izstrādājumiem. Pat ja kāds man teiktu, ka citur ir gotiņas, es tāpat to neuztveršu nopietni, jo īstās gotiņas ir tikai pie mums.

***

Tā ir sēņu mērce, kuras gatavošanai piederas vairāki priekšnosacījumi. Pirmā sastāvdaļa ir vecmammas lakatiņa uzvilkšana un vecvectēva pītā groziņa ielikšana plaukstā. Tad seko maldīšanās cauri sūnu takām pa pēdām visu redzošākajai un zinošākajai sēņotājai pasaulē – manai mammai. Tad, protams, agrāk vai vēlāk pirmās atrastās baravikas galviņas bučošana un svinīga tās iecelšana iepriekš minētajā groziņā. Nokļūšana mājās. Ērču pārbaude. Sēņu tīrīšana, sēņu tīrīšana, sēņu tīrīšana. Paslepus veikts “sāls daudzuma tests” no mazās metāla karotītes, kas iemērkta brūnās krāsu gammas virumā. Pēdējais solis – gatavās mērces liešana pār piemājas dārzā tikko raktajiem kartupeļiem. Tā ir patiesi īstena Latvijas garša.

***

Pelēkie zirņi ar speķi un skābo krējumu, kā arī tikko uzcepti speķa pīrādziņi ar rasolu, kas saulē vēl nedaudz tvaiko un pieskārienam ir nedaudz par karstu. Auksta piena garša, kas laukos tikko atvests no vietējās pienotavas. Biezpiena sieriņš, kas tikko izņemts no ledusskapja, vai Rūjienas saldējums, kas sāk kust vafelē. Pirmā Jāņu siera garšošanas reize, kā arī pirmā reize, vārot zapti, visu laiku garšojot to tapšanas procesā, tādā veidā nokaitinot vecākus. Tikko pagatavotas aukstās zupas veldze saulainā dienā. Bērnudārza prieks, kad ēdnīcā ieraugi pagatavotu piena zupu pusdienās, kā arī kompota glāze, kas nāk pie pusdienām klāt. Tā ir mana Latvijas garša.

LATVIJAS FAKTŪRA (TAUSTE)

Kā vilnas sega. Vijas caurcaurēm. Laika gaitā arvien daudzveidīgāka, spilgtāka, top plašāka, visaptverošāka.

***

Miežu graudi, kas birst cauri pirkstiem, kas kutina nagus un liek domāt par dzīves ciklu – par jauši vai nejauši iesējušos sēklu, ko padzirdina ass lietus, kad tai slāpst, un par glumo slieku, kas apceļo graudiņam apkārt un pasludina to pa labu esam. Par jauno asniņu, kas izspraucas cauri zemes gan spītīgajiem, gan mālainajiem slāņiem, pierādot, ka tas ir visspēcīgākais asniņš laukā. Par tā pirmo lapu, par pirmo augli un jauno graudu. Par kombainu, par miltu maltuvi, kur viss grauda liktenis tiks izlemts – vai tas kļūs par alu vai maizi mūsu vēderos? Kuram miezis iebirs acī un grauzīs to dažas dienas? Vai miezis nokritīs no dzirnām un paripos zem aukstās akmens grīdas, kur tas lēnām sapūs vai turpinās savu ceļu kādas smalkas pelītes asajos zobos?

***

Latvijas faktūra ir tikpat dažāda, cik krāsaina! Raupjais pret smalko, eleganto. Nupat uzarts lauks un omes dārzā iekoptas dobes, kurās aug burkāni, sīpoli un gurķi. Pļava vasaras saulgriežu laikā, pa kuru brienu zāles un puķes lasīdama, un piemājas mauriņš, kas tiek pļauts ik nedēļu. Rudenī mežā vai kādā lauku muižas parkā sakritušās lapas, kurās var pazust, ja tiec apbērts ar tām, un pilsētu parciņi, kur sētnieki ik rītu noslauka visus celiņus, sagrābj ikvienu nokritušo lapu. Dažāda, ar pretstatiem, tik atšķirīga.

***

Mana Latvijas tauste laikam būs svētkos, kad valsts karogs jāuzvelk mastā. Nekāda dižā tauste tā nav, tikai striķa vilkšana, bet arī šeit ir apziņa, ka daru to tikai un vienīgi par godu Tēvzemei.

LATVIJAS RITMS

Latvijas ritms – jeb divas astotdaļnotis ar ceturtdaļu. Visa pamats, simetriskums, Ozola spēks ar noslēgtības sajūtu. Bez lieki sīrupainām kvintolēm un tādā garā.

***

Rumaka pakavu klabēšana pa lauku zemes ceļu. Tā ir rāma, bet dinamiska virzība uz priekšu.

***
“Es mācēju danci vest, līkumiņu līkumiem..” Deja, latvju deja! Dejā ir spēks, enerģija. Ne tikai ritms, bet arī raksts. Jauns vai vecs, bet īstenu latvieti deja vienaldzīgu neatstāj. Ja nevar līdzi diet, tad – dungo!

***

Atkal nonākam pie jūras. Varbūt tāds neordinārs piemērs, bet tai jābūt Emīla Dārziņa kordziesmai “Lauztās priedes”. Dažādība un dinamika šinī skaņdarbā man raksturo Latviju un visu ap to.

***

Dzeņa bungošana pa koku, kas nerimstas, tikai apstājas uz dažām sekundēm. Tā ir kā liecība par dabas klātesamību, liecība, ka mežā nekad nebūsi viens pats. Hokeja līdzjutēju bungu sišana, tās visu klātesošo fanu saliedēšana. Pirmo šūpuļdziesmu ritmi, kā arī klasisko kinofilmu dziesmu popūrijs. Augusta mēneša lietus piļu sitieni pa palodzi, kamēr centies iemigt. Vēja zvaniņu šķindoņa uz vecvecāku lieveņa, kad ierodas pirmie rudens vēji. Pirmo putnu saucienu kakofonija pavasara rītā, kā arī neciešamā varžu kurkstienu kopskaņa, kas nāk no dīķa vienos naktī. Tukšas mājas klusums, kad vienīgais skaņas raisītājs ir vecais pulkstenis, kas tikšķ šķietami bezgalīgi. Aplausu jūra pēc Dziesmu svētku noslēguma koncerta.

LATVIJAS VĀRDI

Svētlaimīgā latviešu gara izpausme valodā ir deminutīvs. Manuprāt, pasaulē nav mīļākas valodas. Saulīte – māmiņa, odziņa – podziņa, Dieviņš – mieriņš.

***

Tie ir vārdi, kas rakstīti uz kapakmeņiem. Vārdi, kuri ir cīnījušies par Latviju. Vārdi, kuriem bija dvēseles, bija dzīves, ģimenes kā mums. Tie bija tādi paši cilvēki kā mēs, kuri nezināja, kurp vedīs viņu nākotne, kas tos sagaidīs. Tie bija smagi likteņi, nāves un pārdzīvojumi. Viņi ticēja kaut kam lielākam un spēcīgākam, kas turpināja viņus virzīt uz priekšu. Latvijas vārdi nu ir vārdi, bet kādreiz tie bija jauni vai veci, vienkārši cilvēki, kuri tad, kad vēl bija dzīvi, neapzinājās savu ievērojamību. Tie ir vārdi, kuru dēļ mēs aizdedzam svecīti, dziedam dziesmas un pieminam tos katru gadu. Tie ir spēcīgākie Latvijas vārdi, kuri ir tik vienkārši uzrakstīti uz akmens. Tie ir Latvijas vārdi, kuri reiz ir cīnījušies, un viņi visi zināja uz ko iet, tā bija Latvija.

***

Latvju dainas! Tās ir mūsu tautas bagātība, kuru Krišjānis Barons savāca un ar savas sievas līdzdalību apkopoja, sistematizēja, lai saglabātos mums – nākamām paaudzēm. Man pieminekli neceļat, / Man klintsakmeni neveļat, / No latvju dainām tas jau celts / Un nerūsēs šis tautas zelts. – tā Krišjānis Barons sirmā vecumā ir teicis un tas izsaka to, cik ļoti tas bija nozīmīgi arī viņam apkopot dainas. Nav jau tā, ka ikdienā skandējam tautasdziesmas, bet piemērotos brīžos, tur var atrast ikviens sev padomu, gudrību.

***

Varbūt skanēs diezgan brutāli un neiecietīgi, bet es teikšu “Dievs, Tava zeme deg”. Runāju par Lūcijas Garūtas kantāti. Pēc padomāšanas par šo sadaļu, šie vārdi bija tie, kas mani visvairāk sasaistīja. Vienmēr šos vārdus dzirdot, man nāk prātā Latvijas liktenis Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Aizdomājos par šausmām, kas nāca pār mūsu Tēvzemi un senčiem kara laikā. Šie vārdi liek man atcerēties un neaizmirst. Jūtu līdzi un saprotu, cik esmu laimīgs, ka Latvija ir neatkarīga un to neplosa kara šausmas un drošības dienestu drastiskās represijas. Arī stāv tuvu sajūta, ko sauc par dusmām. Dusmām uz tirāniem un diktatoriem, kas nospļaujas par mazajām tautām un to interesēm. Kas patiešām Latviju dedzināja un postīja. Visbeidzot apziņa, ka tā ir pagātne un manai paaudzei ir jāaug un jābūt tiem, kas darītu visu lai vēlreiz nebūtu jāraksta kantāte ar šādu nosaukumu.

***

Latvijas vārdi viennozīmīgi ir Jāņa Petera “Manai dzimtenei” ievads. “Es redzu – nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos. Ir 1873. gads. Dimd Rīga, un pirmie dziedāšanas svētki ir sākušies…” Un ir vienalga, vai šie vārdi izskan Mežaparka Lielajā estrādē vai radu saietā pie lielā galda, kur ar ģitāru rokā ievadu no visas sirds deklamē vectēvs, – tie man tāpat vienmēr ir asociējušies un arī asociēsies tikai un vienīgi ar Latviju.

***

Latvijas vārdi ir ļoti daudzi un dažādi. Citiem mēs esam maza valsts, bet priekš manis Latvija ir liela.

***

Latvijas skaņa nav skaļa. Tā ir kā balss, kuru dzirdi tik klusi, ka knapi var saklausīt. Tā ir kā viļņu skaņa jūrā. To var sadzirdēt vis Latvijā.

***

Latvijas vārdi – “Dievs, svētī Latviju!” – Baumaņu Kārlis. Un ne tikai primitīvi tāpēc, ka tāds ir mūsu valsts himnas nosaukums, bet tāpēc, ka par Latvijas procesiem, izskatu, sakārtojumu, smaržu, garšu, tausti, krāsu un skaņu mums jāpateicas Dievam. Un lai Latvija turpinātu lolot savu spēku, mums arī jālūdz – Dievs, svētī Latviju!


Foto: Aivars Krastiņš, Rihards Mors