16/04/2018

Marta kopsapulce
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. III stāsts.

Straujās pārmaiņas austrumu frontē, kam seko lielvalstu – Vācijas, Austoungārijas, Osmāņu impērijas, Bulgārijas karalistes no vienas puses un Padomju Krievijas no otras puses – noslēgtais Brestas miera līgums (1918. g. 3. marts) daļai Latvijas iedzīvotāju rada pārliecību par ķeizariskās Vācijas nesatricināmo spēku un nepiekāpīgo ģeopolitisko ieinteresētību Baltijas zemju turpmākajā liktenī. To jau 1917. g. jūlijā – septembrī ir apliecinājis Vācijas ķeizars Vilhelms II ar savu klātesamību okupētajās teritorijās, apmeklējot austrumu frontes virspavēlnieka Bavārijas kroņprinča Leopolda štābu Jelgavā, ciemojoties pie ietekmīgās Kurzemes muižnieku fon Rekes dzimtas Jaunpilī, bet 5. – 6. septembrī uzturoties jau vācu ieņemtajā Rīgā.

Vēlāk šo laiku, savas dzīves atmiņu stāstā zīmīgi apraksta vācbaltiešu dzejniece un rakstniece, kādreizējā tukumniece, Ģertrūde fon den Brinkena: “Gadiem ilgais cerību piepildījuma sapnis bija īstenojies, vēl vairāk – gadu simtiem vecais dzimtu un paaudžu sapnis. (..) Vislabākais noskaņojums piepildīja visus tos, kas no šī notikuma daudz sagaidīja tagadnei un nākotnei.” (Ģ. fon den Brinkena. Nogrimusī zeme. Piedzīvojumi divos pasaules karos, boļševiku laikā un pēckara gados. Tukuma muzejs, 2015., 31., 43. lpp.).

Jaunie Vācijas panākumi karā un teritoriālās izmaiņas Baltijā, Baltkrievijā un Ukrainā rada labvēlīgus apstākļus baltvācu politiskajām aprindām. 1918. g. 8. martā Jelgavā Kurzemes paplašinātais landtāgs pasludina Kurzemes- Zemgales hercogistes atjaunošanu un pieņem lēmumu lūgt hercoga kroni pieņemt Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. Nedēļu vēlāk, 15. martā, Berlīne jau “atzīst atjaunoto Kurzemes hercogvalsti”, taču pagaidām ķeizars nepieņem Kurzemes landtāga izteikto piedāvājumu. (Rīgas Latviešu Avīze. Turpmāk: RLA. Nr. 64., 1918. g. 18. marts).

Savukārt, jau 20. martā Rīgas pilsētas domes sanāksmē izskata jautājumu par turpmāko bijušo Krievijas provinču – Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas – apvienošanu vienotā Baltijas valstī. Bet 22. martā Vidzemes landtāgs sasauc ārkārtas sēdi, kuras uzdevums ir rast risinājumu Vidzemes tiesiskajam stāvoklim pēc Bresta miera līguma. Sanāksmes nozīmi akceptē Vācijas ķeizara dēla, Prūsijas prinča, Adalberta klātbūtne un piedalīšanās Doma baznīcas dievkalpojumā. (RLA. Nr. 68., 1918. g. 22. marts; Nr. 73., 1918. g. 28. marts). Vācbaltiešu nevienprātība Baltijas likteņa, tās teritoriālā un tiesiskā stāvokļa izlemšanā parādās arī turpmāk: pavasarī – vasarā.

Okupētās Rīgas vienīgais latviešu laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” sniedz minimālu informāciju par to sabiedrības daļu, kuras uzskati un rīcība neatbilst vācu varas un vietējās politiskās elites noteikumiem un prasībām kara apstākļos. Kā vienīgais lielākais mēģinājums pretoties okupācijas varai pirmajā pavasara mēnesī, minēts 5. marta incidents, kura rezultātā apcietināti 63 pilsētas iedzīvotāji. Avīzē šī masveida apcietināšana raksturota kā “sacelšanās pret atklāto kārtību”, izplatot skrejlapas, kurās atrodami “nekaunīgi ķengājumi” pret Vācijas valsti un karaspēku. Apcietinātie pretošanās dalībnieki nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Kurzemē. (RLA. Nr. 54., 1918. g. 6. marts). Cenzētās avīzes saturs, mūsdienu lasītājam neļauj patiesi izvērtēt vietējo iedzīvotāju pretošanos apjomus, to izvēlētās formas un reabilitēt dalībnieku vārdus.

Arī ziņas par nacionāli noskaņotām latviešu politiskām organizācijām, to lielumu un ietekmi uz sabiedrību laikrakstā ir niecīgas, tās vairāk līdzinās klusai smīkņāšanai par “jaukiem latviešu pulciņiem”. Raksturīgi, ka avīzē sniegtā informācija aprobežojas vienā teikumā. Piemēram: Valkā pastāv “kāda latviešu nacionālā padome [ lasīt: Latviešu Nacionālā Pagaidu padome], bet par viņas sastāvu nav nekādu drošu ziņu”. (RLA. Nr. 62., 1918. g. 15. marts).

Kārlis Skalbe. Rīga. 20. gs. 20. gadi. Fotogrāfs Jānis Rieksts. Privātā kolekcija.

Tāpat laikrakstā “Rīgas Latviešu Avīze” nav atrodama plašāka informācija par citviet izdotajiem latviešu preses izdevumiem. Valkā, kas ir pēdējo divu gadu laikā kļuvusi par latviešu politiskās un radošās inteliģences galvaspilsētu, iznāk divi nozīmīgi periodiskie izdevumi: mēnešraksts “Jaunā Latvija” un atjaunotais dienas laikraksts “Līdums”. Mēnešraksta “Jaunā Latvija” redakcija (Kārlis Skalbe, Artūrs Kroders) jau pirmajā izdevumā lasītājiem apsola, ka savu līdzdalību laikraksta tapšanā ir apstiprinājuši: gan rakstnieks Jānis Akuraters, Antons Austriņš, Anna Brigadere un Jānis Jaunsudrabiņš, gan latviešu mitoloģijas pētnieks un filologs Kārlis Straubergs, gan jaunie mākslinieki Niklāvs Strunke, Voldemārs Tone un Kārlis Ubāns, kā arī komponists Alfrēds Kalniņš un sabiedriski politiskās domas veidotāji Miķelis Valters, Pauls Dāle, Eduards Virza u. c. Šo uzvārdu uzskaitījums vistiešākā veidā parāda izdevuma kvalitatīvo saturu, neaizmirstot, ka tas ir “no kara cenzūras atļauts”.

Otrs periodiskais izdevums – “Līdums” – sevi pozicionē kā tautas aizstāvi un interešu paudēju par apvienotu un patstāvīgu Latviju. Laikraksta redakcija min, ka lasītājs taps informēts par notikumiem visos Latvijas novados, neskatoties uz teritoriāli politiskajām pārmaiņām. Viena no laikraksta mērķauditorijām ir Kurzemes un Zemgales bēgļi, kuri pagaidu uzturēšanās vietas atraduši Vidzemē vai Pleskavas guberņā.

1918. g. februāra nogalē cauri Rīgai, tālāk uz Jelgavu dodas bēgļi, kuri bija apmetušies Valmieras, Cēsu apriņķos. To skaits gan ir neliels, taču kurzemnieku un zemgaliešu pārvietošanās pa pilsētas ielām ir gana pamanāma. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” uzrunā okupācijas iestādes, lai ātrāk palīdz nokārtot formalitātes un pārvietošanās atļauju izsniegšanu bēgļiem – latviešu zemniekiem, jo strauji tuvojas pavasaris ar lauku darbiem. Kurzemes un Zemgales bēgļi, nonākot Jelgavā, tiek sadalīti pēc piederības pagastiem, uzrādot personu apliecinošus dokumentus par patstāvīgo dzīves vietu 1914.- 1915. g. Tikai pēc tam vācu vara izsniedz atļauju atgriezties dzimtajās mājās. (RLA. Nr. 51., 1918. g. 2. marts).

1919. gada pavasara ainu aculieciniece ir rakstniece un sabiedriskā darbiniece Anna Brigadere, kura pieredzēto apraksta atmiņu vēstījumā “Dzelzs dūre. 1917 – 1918. gada piezīmes.” (1921). “Katru dienu dobjš, lēni ripojošu ratu troksnis ilgi atbalsojas Rīgā, aicinādams ļaudis pie logiem vai uz ielām. Tur tās garās bēgļu ratu rindas ar nabadzīgām rocības atliekām! Čīkstoši rati, vāji, nodzīti zirdziņi! (..) Divas govis ja kādam vai zirgs – tā jau bagātība. Bēgļus sapulcē etapa punktos un vada tad militārā apsardzībā cauri Rīgai. Satikties ar viņiem stingri noliegts.

Bēgļu atgriešanos dzimtajās sētās veicina vairāki apstākļi. 1918. g. 23. februārī atklāj koka tiltu pār Daugavu, kas ļauj kurzemniekiem un zemgaliešiem kopā savu “bagātību”- ratiem, pajūgiem, ragavām un nedaudzajiem mājlopiem nonākt Daugavas kreisajā krastā. Arī 3. martā noslēgtais Brestas miera līgums rada priekšstatu par turpmāko Vācijas teritoriālo virsuzraudzību, un, visbeidzot – ilgas pēc Tēvzemes un mājām…

 Viens no lielākajiem un steidzamākajiem būvdarbiem vācu okupētajā Rīgā ir satiksmes atjaunošana pār Daugavu. 1917. g. septembrī Krievijas karaspēks atkāpjoties nodedzina koka tiltu un daļēji uzspridzina gan Dzelzs tiltu (1873), gan jauno Dzelzceļa tiltu (1914). 1917. g. septembra beigās ir uzbūvēts pagaidu koka tilts, bet jau 1918. g. 23. februārī svinīgi atklāts jaunais – 550 m garais un 6 m platais koka tilts pār Daugavu, tam tiek dots Vācijas pilsētas Lībekas nosaukums. Tilta arhitektoniski vizuālā kvalitāte nodrošina celtnes popularitāti vēl 20. gadu sākumā. (Dzimtenes Ziņas. Nr. 27., 1918. g. 5. marts; Nr. 36., 1918. g. 26. marts).

Lībekas tilts rīdziniekiem kalpo līdz 1924. g. 5. aprīlim, kad lielie Daugavas ledus krāvumi pārrauj tiltu, bet upes straume aiznes tā koka atlūzas līdz pat jūrai, pie Carnikavas krastiem. Šo vareno dabas spēku ir iemūžinājuši izcilie latviešu fotogrāfi Jānis Lerhs un Jānis Rieksts. (Nedēļa. Nr. 15., 1924. g. 11. aprīlis).

Daudz sarežģītāk vācu dzelzceļa karaspēka daļām, būvinženieriem, celtniekiem un vietējiem strādniekiem ziemas apstākļos nākas atjaunot uzspridzinātās Dzelzceļa tilta konstrukcijas. Pirmie, kas darbu uzsāk, ir ūdenslīdēji, kuru uzdevums ir konstatēt tilta dzelzs loku izcelšanas iespējas un bojājumus. 750 m garā un deviņu dzelzs loku konstrukciju saturošā Dzelzceļa tilta atklāšana notiek 1918. g. 16. martā. Laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” žurnālists aprakstot minēto notikumu, noslēgumā izsaka vēlējumu: “ lai tas [Dzelzceļa tilts] nepiedzīvotu vairs otru pasaules karu!”…. (RLA. Nr. 65., 1918. g. 19. marts).

Jaunuzbūvētais Lībekas tilts, Daugavas atbrīvošanās no smagās un reizē nedrošās ledus nastas un upes tvaikonīšu satiksmes atjaunošana nodrošina Pārdaugavas – Āgenskalna, Iļģuciema, Torņkalna – iedzīvotājiem veikt ikdienas gaitas, viņi beidzot var nokļūt Daugavas labajā krastā, pārtikas preču tirgus apkārtnē.

Kā informē un brīdina prese, Daugavas krastmalas tirgus un veikalu apmeklētāju skaits strauji pieaug marta nogalē, Lieldienu laikā. Pieaug arī negodīgo pārdevēju skaits, kas cenšas pārdot vecus, noturētus pārtikas produktus, īpaši olas, kā arī neļauj preci rūpīgi apskatīt (lasīt: paņemt rokās). Pieprasītais Lieldienu simbols “nebija ilgāku laiku nemaz dabūjamas” un maksā līdz 0.50 kapeikām gabalā. (RLA. Nr. 73., 1918. g. 28. marts). Iespējams, ka žurnālista novērojumus pamanīja arī okupācijas pārvaldē, saskatot jaunas rekvizēšanas un nodokļu ievākšanas iespējas. Sākot ar 1. aprīli spēkā stājas jauns paziņojums vistu īpašniekiem Rīgas guberņas pilsētās un lauku iecirkņos par konkrētu skaitu olu nodošanu ik nedēļu. Samaksa par vienu olu – 0.40 feniņi. Paziņojuma neizpildīšanas gadījumā draud sods līdz 6000 markām vai sešu mēnešu cietums, vai “abus sodus savienojot” un, visbeidzot, saimnieka vistu konfiskācija. (RLA. Nr. 75., 1918. g. 2. aprīlis). Līdzīgi noteikumi jau pastāvēja Rīgas guberņā par piena obligāto nodošanu.

Pavasarim atnākot, bads ir pārņēmis visu Latvijas teritoriju, bet īpaši Rīgu. Okupācijas vara nevar nerēķināties ar rīdzinieku izmisumu un katastrofālo pārtikas trūkumu, kas arī veicina noziedzības izplatīšanos: tirdzniecību ar pārtikas surogātiem vai veciem produktiem, laupīšanu un spekulācijām. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” katrā numurā publicē informāciju par pārtikas, maizes, zupas un kartupeļu kartiņu izdalīšanas vietām pilsētā; zupas virtuvēm jeb “ķēķiem”, kā arī par veikalu īpašniekiem, kuri ir vai nav tiesīgi pārdot pārtikas produktus. Līdzās avīzes informatīvajām slejām un okupācijas varas paziņojumiem, laikrakstā publicētas sadaļas, kuru anonīmais rakstu autors cenšas lasītājiem sniegt skaidrojumu par bada situācijas rašanās iemesliem un Rīgas pilsētas Pārtikas valdes veiktajiem pasākumiem stāvokļa uzlabošanā. Autora stāstījums un paskaidrojumi vairāk līdzinās traģiskās situācijas attaisnošanai un sabiedrības nomierināšanas politikai, kuru ir akceptējusi okupācijas varas preses cenzūra.

1917. gada nogalē par vienīgo pilsētas pārtikas kartiņu izdales vietu kalpo Lielā ģilde, kur Pārtikas valdes darbinieki dienas laikā spēj apkalpot “tikai” 3000 iedzīvotāju. Situācija izmainās 1918. gada februārī – martā, kad pārtikas un maizes kartiņas sāk izsniegt vēl sešās Rīgas vietās: Alberta ielā – 13, Aleksandra – 69 (tagad Brīvības bulvāris), Tērbatas – 60, Strūgu – 4, Raņķu dambī – 1 un Āgenskalnā, Baložu ielā 15 (tagad Baložu iela 9). (RLA. Nr. 52., 1918. g. 4. marts; Nr. 65., 1918. g. 19. marts). Strauji pieaug arī veikalu un nelielo noliktavu skaits, kur pret maizes, kartupeļu, ziepju un pārtikas kartiņām ir iespēja nopirkt konkrēto produktu. 1918. g. sākumā Pārtikas valde apgādā un kontrolē apm. 40 tirdzniecības vietas, bet jau pavasarī – apm. 240.

Katram Rīgā vai citviet dzīvojošam cilvēkam tiek noteikta dienas, nedēļas vai mēneša pārtikas norma. Piemēram: 12. marta Pārtikas valdes organizētajā sapulcē pieņem zināšanai, ka turpmāko mēnešu pārtikas kopapjoma aprēķināšanai tiek ņemts vērā tā brīža pamatiedzīvotāju un bēgļu kopskaits Rīgas guberņā, t. i. 250 000. Plānotais paredz, ka ik nedēļu iedzīvotājam jāsaņem 1800 g maizes ( apm. 250 g dienā), ik pa pārnedēļām 150 g gaļas, “ilgstošā laika” periodā – 2000 g kartupeļu, bet zivju iegāde iespējama pēc pieveduma daudzuma atklātajās tirdzniecības vietās. (RLA. Nr. 63., 1918. g. 16. marts). Baltmaize, piens un sviests Rīgā tiek pārdots īpaši stingrā uzraudzībā, pretī pieprasot ārsta izsniegtu apliecinājumu par produkta izmantošanu zīdaiņa ēdināšanai vai ļoti slima cilvēka ārstēšanai. Lai nepieļautu vērtīgo produktu izšķērdēšanu, 15. martā stājās spēkā t.s. “kūku cepšanas aizliegums”, kas nosaka nepieļaut Rīgas guberņā vai citviet izgatavoto konditorijas izstrādājumu pārdošanu tirdzniecības vietās, kafejnīcās un restorānos. Par likuma pārkāpšanu draud naudas vai pat cietuma sods.

Cūkgaļas un liellopa gaļas trūkums veicina zirga un kumeļa gaļas straujo patēriņa pieaugumu, kaut arī presē tiek lūgts padomāt par gaidāmo miera periodu, kad šis mājdzīvnieks būs nepieciešams citām vajadzībām. Laikrakstu sludinājumos parādās īpašs apzīmējums: “gaļas zirgi”, kurus pieņem kautuves vai gaļas tirdzniecības vietas. Viena no šādām vietām atradās Āgenskalnā, Lielajā Lēģeru ielā – 18 (tagad Lielā Nometņu iela). (RLA. Nr. 43., 1918. g. 21. februāris).

“Rīgas Latviešu Avīzē” raksta arī par katastrofālo kartupeļu trūkumu, kā iemeslu norādot nolaidīgo rīcību 1917. g. rudenī, kad Rīgā tiek ievesti kartupeļi un nepārlasīti novietoti noliktavās. Rezultātā, ziemas vidū tiek konstatēts, ka 30 000 centneri kartupeļu ir nederīgi cilvēka uzturam…. Rīgas pilsētas Pārtikas valde steidzīgi ierīko divas “sakņaugu žāvētavas” bijušo alus darītavu – “Livonija” un “Gustavs Kuntcendorfs telpās, kas ļauj iedzīvotājiem iegādāties lielo vērtību – kartupeli – lai varētu izdzīvot līdz nākamajai ražai. Bet zaudētie centneri liek par sevi manīt gan ziemā, gan pavasarī. (RLA. Nr. 75., 1918. g. 2. aprīlis).

Mainoties gadalaikiem, vasarai nomainot pavasari, arī pārtikas apgādē notiek izmaiņas, taču tās ir nelielas. Saistošu informāciju sniedz sludinājumi, kuros līdztekus darba piedāvājumam un atalgojumam tiek uzrādītas citas darba devēja sniegtās priekšrocības. Piemēram, Valkas apriņķa pārvaldes darba sludinājumā, kas tiek publicēts vasaras vidū, nekvalificētā darba strādniekam noteikts atalgojums 2 – 4 markas dienā, mājvietas ierādīšana un bezmaksas uzturs – 250 g maizes, 300 g kartupeļu vai citu dārzeņu, 25 g sāls un 150 g gaļas nedēļā. Par atsevišķu samaksu ir iespēja iegādāties 50 g sviestu vai 100 g biezpiena. (Līdums. Nr. 105., 1918. g. 9. jūlijs).

Lai mazinātu līdzcilvēku ciešanas un iegūtu nepieciešamos līdzekļus pārtikas iegādei, latviešu inteliģence rīko dažāda rakstura labdarības pasākumus gan Latviešu Izglītības biedrības telpās Tērbatas ielā, gan Rīgas Latviešu biedrībā. Viena no aktīvākajām sabiedriskajām darbiniecēm ir Anna Brigadere, kura uzņemas plānot un koordinēt gan aktieru un dziedātāju, gan rakstnieku un dzejnieku piedalīšanos labdarības pasākumos. Piemēram, 17. martā Lieldienu svētku gaidās ir noorganizēts labdarības pasākums, kurā demonstrē Rembranta, Leonardo da Vinči, Ticiāna u. c. renesanses meistaru sakrāla rakstura darbus, izmantojot tā brīža jaunāko foto tehnoloģiju sasniegumu – diapozitīvu jeb “gaismas gleznu” (diapozitīvu nosaukums 20. gs. sākumā.). Vizuālos demonstrējumus pavada A. Brigaderes, J. Poruka un A. Saulieša komentāri un dzeja. (RLA., Nr. 63., 1918. g. 16. marts).

 Saprotama arī pašu sabiedrisko darbinieku vēlme iegūt iztikas līdzekļus. Tā bijušais jaunstrāvnieks, sociāldemokrāts un Latvijas autonomijas idejas (1903) autors Miķelis Valters ar lieliem panākumiem uzstājas par senās Ēģiptes un Grieķijas mākslas jautājumiem, stāstījumu vizualizējot ar “gaismas gleznām”.

Anna Brigadere savā atmiņu darbā “Dzelzs dūre. 1917 – 1918. gada piezīmes” ar nelielu sarkasma devu raksturo tā laika Rīgu:

 Pavasaris!

Kustoņu izmedīšana rudenī, neizņemot pat kaķus, devusi interesantus rezultātus!

Ap Bastejkalnu, kā arī citur Rīgas dārzos pogo lakstīgalas!

Tas tagad skaļākais notikums!”

Materiālu sagatavoja – skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un Zanda Gertnere – Klicenko.