Pa iemītu taciņu

18 gadu vecā Krista un 16 gadu vecā Sanda stāsta, ka Liepājā iegriežas visai bieži, bet uzturēšanās laiks esot īss. Martā, kad "Kurzemes Vārds" sarunājās ar māsām, viņas bija ieradušās uz Latvijas mūzikas vidusskolu jauno kordiriģentu pirmo konkursu Emiļa Melngaiļa Mūzikas vidusskolā, kas, pēc mammas pamudinājuma, bija arī meitēnu pirmā mācību iestāde. Krista konkursā piedalījās un ieguva otro vietu, bet Sanda bija atbalstītāju pulkā. Jaunietes stāsta, ka, esot mūspusē, viņām jāmetas trakā skrējienā, lai paspētu apciemot vecvecākus un citus radiņus, kas mīt dažādās vietās. "Mums saikne ar Liepāju nekad nav pazudusi. Ja prasa, no kurienes esam, vienmēr saku, ka nākam no Liepājas, kaut gan neesam nemaz te dzimušas. Es piedzimu Priekulē, bet Krista – Aizputē," precizē Sanda.

No Liepājas uz Rīgu vecākā māsa Krista pārcēlās septiņu gadu vecumā. Sapratuši, ka meitai ir muzikālās dotības, vecāki izdomājuši viņu nodod skoloties vislabākajā skolā. "Sākumā ar mammu divatā aizbraucām uz Rīgu, jo nevarēja jau zināt, vai kas sanāks. Ja mani nebūtu pieņēmuši Rīgas Doma kora skolā, visticamāk, mēs būtu atbraukušas atpakaļ. Mums nekādu sakaru ar Rīgu nebija, tur nedzīvoja ne draugi, ne paziņas. Mani uzņēma. Sanda ar tēti mums pievienojās pēc diviem, trijiem mēnešiem," pastāsta Krista. Viņa atzīst, ka bijusi pārāk maziņa, lai dikti pārdzīvotu dzīvesvietas maiņu. Iedzīvoties lielpilsētā palīdzējis tas, ka Rīgas Doma kora skola ir kā viena liela ģimene. "Vienīgi mācībās pirmos divus gadus mani bija citi jāpanāk, jo Liepājā man nebija tik daudz iemācīts," atceras Krista.

Sanda saka, ka viņai iestāšanās Doma kora skolā raizes nav sagādājusi. Eksāmenu nolikusi labi, turklāt topošajam audzēknim, kuram māsa vai brālis jau mācās šajā mācību iestādē, tajā tikt ir vieglāk.

Lai gan katra no māsām mācās savā kursā – Krista trešajā, bet Sanda pirmajā –, viņas bieži skolā saskrienas. "Skolā mācās aptuveni 250 skolēnu, tāpēc ir nereāli nesatikties," pamato Sanda. "Mums ir arī mācību koris, kurā vidusskolas audzēkņi dzied un jaunie diriģenti māca. Tur mēs divas reizes nedēļā sēžam blakus, jo piederam vienai balss grupai," papildina Krista. "Kad biju septītajā klasē, gribēju kaut Krista mācītos citā skolā, jo viņa neļāva vilkt savas drēbes. Teica, ka mācamies vienā vietā un visi zinās, ka esmu uzvilkusi viņas apģērbu," smej Sanda. Bet tagad māsas ir priecīgas, ka mācās vienā vietā, jo var palīdzēt, ja kas nepieciešams, un pavērtēt viena otras sekmes, sniegumu.

Krista secina, ka nozīmīgs brīdis viņai bija devītās klases beigas, kad vajadzēja izlemt, ko darīt tālāk – turpināt mācīties Doma kora skolā vai tomēr uzsākt mācības citur. Krista izdomāja turpināt studijas Doma kora skolas 1.kursā un tādējādi parakstīties uz mūziķes karjeru. "Mums mūzika ir pašsaprotama lieta, es nekad neesmu domājusies par kaut ko citu. Mana dzīve iet pa tādu ļoti iemītu taku, no kuras negribu novirzīties. Doma kora skola manī ir drausmīgi iesēdusies," atzīst Krista.

Vairākus gadus māsas dažādās pasākumos dziedāja duetā, ko varēja novērtēt arī sarīkojuma "Palīdzēsim talantam" skatītāji. "Mēs abas mācījāmies pie vienas vokālās pedagoģes Valdas Tračumas. Mums skolā ir ļoti daudz koncertu, tāpēc katrs audzēknis trīs, četras reizes tiek uz kādu koncertu. Vienreiz kādam radās ideja, ka varētu palaist māsiņas kopā padziedāt. Ar skolas meiteņu kori mums ir bijuši ļoti daudz koncertu, arī ārzemēs. Mēs esam vienīgais meiteņu koris, kura dalībnieces uzstājas arī solo," sacīja Sanda. Pēdējos divus gadus māsas gan reti uzstājas kopā, ja dzied, tad lielākoties atsevišķi.

Jautāta par visvairāk atmiņā palikušajiem koncertiem, Sanda min sarīkojumu Liepājas teātrī. Kristai spilgtā atmiņā palicis skolas piecu gadu jubilejas koncerts, kurā māsas dziedāja dziesmu "Čīgā, čīgā, sienāzīt!". "Vēl es atceros visus tos koncertus, pirms kuriem pēdējā brīdī esmu dabūjusi atpakaļ balsi. Sentimenta dēļ vēlreiz gribētu aizbraukt uz Vāciju. Ar meiteņu kori esmu tur bijusi vismaz reizes trīs. Vācija bija pirmā ārvalsts, uz kuru mēs abas ar māsu kopā braucām uzstāties," atmiņās padalās Krista, kura uzskata, ka slava atnāks pati, ja vien mūziķis ir talantīgs.

Māsām, īpaši Kristai, sanācis būt uz skatuves kopā ar populārās mūzikas pārstāvjiem, bet viņas pašas nedod priekšroku šādai mūzikai. "Vieglā mūzika ir ļoti veldzējoša sirdij uz kādu brīdi. Bet tā ir klaja popularitāte, tas ir vieglākais ceļš uz atzinību. Mūziķi, kas darbojas šajā žanrā, saka, ka tā jau nav, ka viņiem nemaz tik viegli nav, bet tās tomēr ir nelielas muļķības. Jo viņiem sevi nav visu laiku jārok no jauna. Klasiskās mūzikas žanrā nepārtraukti uz kaut ko jātiecas," salīdzina Krista.

"Ilgu laiku sūdzējos, ka mūsu skola ir nesavienojama ar kaut ko citu. Bet, jo vairāk dari, jo vairāk arī izdari. Priecājos, ka skola man iemācījusi daudz ko paspēt. Esmu apguvusi savienot dažādas lietas, kurām, liekas, fiziski ka nav laika. Mums skolā visi ir aizņemti, tomēr vēl ar kaut ko nodarbojas," situāciju raksturo Krista. "Jauniņie septembra sākumā gan staigā apkārt kā zombiji, jo vēl nav pieraduši pie slodzes," ar smaidu papildina Sanda.

Abas māsas, neskatoties uz lielo slodzi, ir atradušas sev nodarbes arī pēc skolas. "Es jau sesto gadu spēlēju saksofonu, gadus divus darbojos saksofonistu kvartetā," pastāstīja Sanda. Viņai nepatīk lielīties ar panākumiem, tāpēc par tiem stāsta paskopi un kautrīgi. Bet panākumi ir. Saksofonistu konkursos Sanda ieguvusi vairākas godalgotas vietas, arī pirmās.

"Es, salīdzinot ar savu pieredzējušo māšuku, vēl tikai eju pretī zvaigznēm. Esmu tipisks kordiriģenta piemērs, esmu kora cilvēks. Kopš pirmā kursa esmu iesaistījusies visos iespējamos ārpus skolas kora pasākumos. Trīs gadus dziedāju korī "Kamēr…". Kopš septembra man ir savs darbiņš – esmu kora "Dziesmuvara" diriģente, mācu cilvēkiem dziedāt. Jā, tas ir sirds darbiņš! Jau skola ir kā medus maize, un tad vēl koris! Tur teorētiskās lietas var pārbaudīt praksē," papildina Krista.

"Man tagad primārais ir labi nodziedāt Dziesmu svētku skatē, pašlaik cits nekas nav prātā. Dziesmu svētki ir ļoti liels virzītājspēks darboties, ir mērķis, uz ko tiekties. Pēc tam jau atkal iestāsies atslābums," apsver topošā diriģente Krista, kura iecerējusi pēc Doma kora skolas absolvēšanas studēt Latvijas Mūzikas akadēmijā. "Pagaidām man nav citu domu, ja vien pēkšņi ārprātīgi neiepatiksies matemātika. Bet diezin vai tas notiks. Ar mani ir vienkārši, esmu pārāk paredzama būtne. Māsa ir nedaudz sarežģītāka," izvērtē Krista. Ieskatoties tālākā nākotnē, viņa domā, ka vakaros būs diriģente, bet dienā darīs ko citu, piemēram, naudu pelnīs, strādājot par pasniedzēju. Visticamāk, tas notiks Rīgā. "Grūti ieraudzīt to veidu, kā es varētu atgriezties Liepājā. Lielā koncertdzīve risinās Rīgā, un man negribētos būt no tās izslēgtai. Man arī pietrūktu, ja vakaros nevarētu aiziet uz Pēterbaznīcu," atklāta ir Krista.

Sandai, lai izlemtu ko darīt pēc Doma kora skolas beigšanas, ir vēl trīs gadi. "Arī es tagad mācos diriģentu nodaļā, bet noteikti neesmu tik kaismīgs diriģentu fans kā Krista, neesmu tajā visā iekšā simtprocentīgi. Domāju, vai nepāriet uz vokālistiem. No šī mana lēmums būs atkarīgs, ko darīšu pēc skolas. Bet noteikti studijas turpināšu Latvijas Mūzikas akadēmijā," pārliecināta Sanda.

Atbildi uz jautājumu, kas vēl nozīmīgs notiek viņu dzīvē, kādi hobiji, jaunietes ilgāku laiciņu domā. Krista iesāk, ka viņu vēl ļoti interesē sports, piemēram, basketbols. Diemžēl tagad sportošanai atliek maz laika, viņa cer vienīgi uz vasaru, kad dienas būs mazāk noslogotas. Bet laiku māsas vienmēr cenšas atlicināt kinoteātra apmeklējumam. Vēl Kristai patīk un arī izdodas ēst gatavošana, bet Sanda uztaisīto ar lielu kāri notiesā. Pašlaik Auderu ģimenē ir iestājusies suši ēra.