RDKS absolventu pateicības runa skolotājiem Rīgas Domā 13.06.2015.

Labdien, mīļie skolotāji! Mūsu kurss vienmēr bijis diezgan mērķtiecīgs un tiešs, tāpēc arī šodien uzreiz ķersimies pie lietas, jo mums ir ļoti daudz pateicību, daļa no tām – pārāk lielas, lai tās jebkad izteiktu līdz galam.

Mēs gribam sacīt paldies skolotājiem, kas uzklausīja mūs un piedāvāja plecu, uz kā paraudāt, un arī tiem, kas izlikās nedzirdam rūpīgi sagatavotos attaisnojumus, bet lika strādāt vēl vairāk un labāk!

Paldies skolotājiem, kas nelēja mums visu mutē ar karotīti, bet lika pašiem izvēlēties prioritātes, un arī tiem, kas ticēja mūsu talantam un tādēļ lika darīt arī to, kas nu nemaz nepatika!

Paldies skolotājiem, kas mierināja mūs, sakot, ka paši visticamāk varētu tik tikko sekmīgi nokārtot centralizēto eksāmenu savā priekšmetā!

Paldies skolotājiem, kas atgādināja, ka “rumpi nedrīkst nolaist” un ka “veselā miesā – vesels gars”!

Paldies skolotājiem, kas mums stāstīja par saviem piedzīvojumiem un pierādīja, ka ir arī dzīve pēc skolas!

Paldies skolotājiem, kas attiecās pret savu darbu neiedomājami atbildīgi un gaidīja to pašu no mums! Tā vienreiz mēs visi tikām pie rājiena par kavētu mācību stundu, kuru bijām izmantojuši, lai nokārtotu parādus ķīmijā.

Paldies skolotājiem, kas neļāva mums koncentrēties tikai uz mūzikas mācībām, bet atgādināja, ka nedrīkstam apkaunot skolu, pat skaitot naudu pie kases!

Paldies skolotājiem, kas prata arī sarežģītas lietas pastāstīt vienkārši un aizraujoši un neatstāja savu humora izjūtu mājās, kā arī tiem, kas prata saglabāt nesatricināmu autoritāti, par ko varēsim stāstīt vēl nākamajām paaudzēm!

Paldies skolotājiem, kas iesaistījās arī avantūrās, piemēram, dzēra ar mums kopā bērnu šampanieti uz skolas jumta (gadījumā, ja šeit ir skolas saimnieks – jūs pārklausījāties!).

Paldies skolotājiem, kas kopā ar mums devās pārbraucienos un padarīja tos neaizmirstamus!

Paldies skolotājiem, kas nevilcinādamies strādāja arī no agra rīta līdz vēlam vakaram, lai mums palīdzētu! Īpašs paldies tiem, kas bija mūsu sargeņģeļi un milzu palīgi arī šajos grūtajos pēdējos mēnešos!

Šīs daudzās pateicības nav tikai tukša skaņa! Ne velti mūsu audzinātāja ir bijusi skolotāja Šimkus – mēs zinām, ka vārds „paldies” radies no vārdu savienojuma „palīdzi, Dievs!”. Mēdz teikt, ka katrai nākamajai paaudzei jābūt vēl labākai par iepriekšējo. Ja mums tas kādreiz izdosies, tad tikai tāpēc, ka satikām jūs – skolotājus, kas vienmēr atcerējās savu misiju – iedvesmot mūs un nesavtīgi dalīties ar mums, mācot darbu darīt ar mīlestību un pilnu atdevi! Tāpēc vēlreiz – paldies jums, mīļie skolotāji!

Undīne Krievāne, 2015. gada absolvente


09.06.2013. jeb vēstule skolai, kuru neviens nelūdza man rakstīt

Ir pēdējā skolas diena. Es sēžu savā istabā pirms eksāmena un man šķiet, ka nomiršu. Ir pagājuši četri gadi, un grūti apzināties, ka šajās četrās sienās ir tik daudz piedzīvots, pārdzīvots. Tik daudz reižu šajā istabā sēdēju, kad bastoju stundas un tā vietā mācījos ko citu… Kad domāju, ka nekas neesmu. Šajās sienās notika visas labākās sarunas. Un negulētās naktis. Un daudz draugu balsu šeit atskanējušas.
Un šī ir pēdējā diena. Kāpēc es uztraucos? Četrus gadus esmu darījusi to, kas patīk. Kačājusies klasītē. Un šodien ir tikai šī patikšana vēlreiz jāparāda uz āru. Bet kāpēc man kādam kaut kas jāpierāda? Man nav. Ne jau šādi es iztēlojos savu pēdējo eksāmenu. Ne jau ar balsi, kas jau 2 mēnešus nav darbināma. Bet tomēr ir vienalga, jo šī ir pēdējā diena.

Ak, Doma kora skola… Šeit es iemācījos tik daudz. Šeit uzzināju, kas ir draudzība. Iemācījos savā dzīvē ielaist cilvēkus. Iemācījos izturēt, kad bija ļoti grūti. Šeit es tik ļoti baidījos. Un tik ļoti priecājos. Man ir bijis tik daudz… Es biju šeit laimīga. Šeit es atklāju tik daudz jauna par pasauli. Iemācījos nebaidīties, vai vismaz man tā šķita. Sapratu, ka atzīmes dzīvē neko nenozīmē. Sapratu, cik viegli ir kļūt par egoistu. Iemācījos piedot. Pazaudēju atmiņu. Un tagad dzīvoju tikai vienai dienai – šodienai. Un, ja šī ir mana vienīgā diena, vai es gribu būt nelaimīga? Nē. Negribu vis.
Šeit es iemācījos domāt. Patiešām dziļi domāt un no vienas cilvēka sejas izteiksmes saprast, ko viņš patiesībā domā. Iemācījos uzticēties. Un man ir tik daudz, par ko pateikties. Šajās sienās mūzika kļuva par manu vienīgo dzīves mīlestību un tās burvība katru dienu atklājas aizvien vairāk un pārsteidz vēl daudzkārt vērienīgāk. Šeit es izdzīvoju divas depresijas un veselu laimes pilnu gadu. Šeit es iemācījos, ka ir vienalga.

Un šorīt tas viss pazuda. Naktī rādījās murgi un rīts pagāja vēdersāpju mokās. Un man ir tik ļoti bail… Bet, lai kas arī notiktu, kad es šodien iziešu pa tām durvīm, pa kurām pirms četriem gadiem ienācu, es tāpat zināšu, ka esmu gandrīz cits cilvēks. Šeit es uzaugu un pazaudēju savu bērna naivumu. Šeit es kļuvu par to, kas esmu tagad. Paldies, Rīgas Doma kora skola, par visu. Par visu to.

Ronja Burve, 2013. gada absolvente


Kas ir nieka divi gadi. Nekas. Bet tomēr tie ir bija divi gadi vēl nenobrieduša cilvēka dzīvē, kas, protams, atstājuši lielu iespaidu uz turpmākajām dzīves gaitām. Skolotāji, kaut arī viedāki, mūs uztvēra par līdzvērtīgām personībām. Edgars Māķēns (1. gada absolvents) jau minēja  – „iemācīt cilvēkiem domāt pašiem, nevis iebarot gatavas shēmas” ir lielākais un labākais ko tagad pēc daudziem gadiem vari novērtēt. Tāds kā privātskolas efekts. Individuāla pieeja visās lietās. Noteikti tagad ir savādāk. Klases lielākas. Bet gan jau aura un saglabājusies iepriekšējā.

Paldies visiem, sākot ar Jāni Erenštreitu, visiem skolotājiem, bijušajiem un esošajiem, atslēgu tantiņām utt. Lai daudz izturības un spēka!

Lauris Goss


Visi man piekritīs, RDKS ir vienreizēja. Mēs varam būt laimīgi par tik pretimnākošiem skolotājiem un ģimenisku skolas kolektīvu. Nekur citur tādu neesmu sastapis. Man liekas, ka individuālāku un rūpīgāku pieeju katram skolēnam mēs neatrastu. Ne tikai skolotājiem, bet arī ikvienam skolas darbiniekam – no skolas dežuranta līdz direktoram rūp skolēnu problēmas. Katrs kā var, mēģina palīdzēt un tas ir super!

Paldies visiem!

Andris Rasmanis


Skolnieka un skolotāja monologs vienā vienīgā personā.

Nu, un kā lai šito te iemācās? Pa kuru laiku, ko, a? Un kad lai to vēl uzraksta? Skolotājiem jau viegli – uzdod tikai, a kad tad lai es mācos? Un kad lai guļ?

Šogad pirmajā septembrī es puķes nenesu, neesmu jau vairs nekāds sīkais, normāls džeks. Nebūtu jau kam tās puķes arī dot – mans klases audzinātājs ir Valdis. Ko tad es tās puķes vīrietim došu, pēc kā tas izskatīsies. Manam kolēģim klases audzinātāja ir Baiba, bet viņš jau arī ir normāls džeks un puķes nenesīs. Vispār, mēs esam baigi normāla klase. Tikai divi. Es un kolēģis. Kolēģis – tas skan tā labi, tā pa īstam. Kā tad lai vēl vienā vārdā uzrunā piecdesmit procentus klases. Bet mēs varam – kolēģis. Un tāpēc klases audzinātāji mums arī divi.

Bet vispār kolēģis ir baigais, šodien viņš nav, bet šodien Kurme… Āaaaa! Piecdesmit procenti klases ieradīsies un stunda notiks, tetrahordi, kadences un secības! Iedomājieties – četrdesmit minūtes „solo” izgājiena… VIENAM PAŠAM!!!

Nu, un šitas kas man te ir? Literatūra… Tā nelāgi pagājušoreiz sanāca. Vajadzēja par Poruku, bet kolēģis bija iedevis palasīties Vonnegūtu, nu to… Lopkautuvi. Baigi labais. A te – Poruks. Bālie zēni un tā tālāk, neatceros, nav laika visu iemācīties. Nu un tad mēs ar kolēģi argumentēti oponējām latviešu literatūras šedevram ar pasaules literatūras pērļu citātiem. Laikam nevajadzēja tā. Beigās pašam kauns palika, e, ko tur. Jāuzraksta vēl tas un tad par Mērnieku laikiem. A kad tad lai cilvēks izguļās, ko?

Ā, vēl Šveiks arī riktīgi labs bija. Vakar pa nakti lasīju – kad sāk, nevar atrauties. Tā smuki uzrakstīts, tiešāmlabi, iesaku. Vajadzētu to grāmatu mācību programmā ielikt, būtu viens labs lasāmgabals… nē, labāk nevajag, tad jau arī to nebūs laika izlasīt.

Nu tā, īsos vārdos. Bet skola ir laba, man te patīk, ja nebūtu tikai tik drausmīgi daudz jāmācās. Kad pabeigšu skolu, noteikti nemācīšos kādu laiku. Jo ilgāk, jo labāk. Vispār jau žēl – šogad iestājāmies un šogad jau jābeidz – tā jocīgi kaut kā. Bet palaisties nevar, prestiža lieta, ja klasē tikai divi cilvēki, tad tas, kurš nav pirmais, tas paliek pēdējais. Kondženē jau vairs neesot tik briesmīgi. Tur tikai specis un vēl kaut kas. Varēs atpūsties. Tur arī atpūtīšos. Bet tagad vēl jāsarauj. Līdz mācību beigām trīs nedēļas, tas ir – piecpadsmit dienas un tikai sešas brīvdienas… jāsarauj.

Nu, kas tad te ir? Jā, pareizi, mažors. Tas nekas, ka seši bemoli, tā ir vienbalsīga melodija, tu taču nospēlēsi, neesi tak nekāds mazais – septītā klase tomēr. Kas tad tas ir – alta atslēga…

Nē, mi bemol mažors tas nav. Tur ir trīs bemoli.

Nē, nē, si bemol mažorā ir vēl mazāk. Nu, parēķini pats – mi bemolā ir trīs. Tālāk, la bemolā ir četri, tālāk pieci, ja…

Nu, kurā mažorā ir seši bemoli?

Nu, mīļais, fa diez mažors tas nebūs vis… Nu, labi, ja tas nebūtu tavs mājasdarbs, es vēl noticētu, bet nu sāk izskatīties, ka nebūsi tomēr mājās apskatījies. Nebija laika? Kā tev var nebūt laika? Es Tev nemaz tik daudz neuzdodu, nestāsti, vienas desmit minūtes jau varēji veltīt… jā, jā, es saprotu – nākamā stunda – skrien, skrien, tikai nākamreiz nāc laikā. Pēc kā tas izskatīsies – kavējies tik ilgi, ka skolotājs jau paspējis pārvērsties par mūmiju… Nu, protams, ka tev patika tā filma, filmas jau tev patīk, partitūra tikai ne…

Nu, tā. Aizgāja. Labi, ka tāds man ir tikai viens, pārējie jau saprot, ka labajai rokai īkšķis ir uz kreiso pusi. Tad vēl vidusskola, tur lietas savādāk izskatās un citas aizraušanās ne tikai mūmijas. Interesanti jaunieši. Un kas par idejām, nebiju domājis, ka tāda atmiņa… kaut kā manā laikā bija savādāk. Nu, vispār, kad mēs augām, tad bija pilnīgi citi laiki, tad grāmatas lasīja, tagad „nokačā” vai „jūtūbā” noskatās. Un atkal man jāmācās pašam, lai varētu zinībās par tehnoloģijām ar audzēkņiem sacensties. Bez mācīšanās nekā…

Tūlīt nākamais jaunais diriģents ieradīsies. Tam arī laba atmiņa. Vajadzētu kādu dziesmu iedot, lai redz, ka zeme nav tikai apaļa, bet arī smilšaina. Pēcāk gan pašam tās smiltis vajadzēs no klases laukā dabūt. Jāuzmanās, ka nesanāk kā toreiz, kad jaunieši man dzimšanas dienā ragaviņas uzdāvināja. Ar labu atmiņu apveltīti jaunieši. Vienam rudenī bija tikusi dziesma „Ragaviņas”. Tad nu arī es saņēmu „gājienu ar zirdziņu”. Laukā Latvijas ziema – plus septiņi grādi un līst – bet pārpildītā autobusā klusi iespraucas vīrietis ar sarkanām plastmasas ragaviņām. Labāk septiņreiz padomāt, pirms dziesmu dot.

Jā, viegli nav. Kad skolā gāju, vieglāk bija. Vajadzēja tikai mācīties un ne par ko nebija jāuztraucas. Tagad pirmais kurss pāruztraucies – stundas pie skolotājas Kurmes. Nu, kas tad tur ir? Nekā sarežģīta, ja tā padomā, pašsaprotamas lietas, bez kurām mūzikā nevar iztikt. Es savulaik mierīgi visu laikā iemācījos un naktīs saldi čučēju ar padarīta darba apziņu.

Tas kaktuss uz palodzes arī dāvana. Un reti jālaista, kas nav mazsvarīgi aizņemtības apstākļos strādājot, kad bieži rīts ar vakaru sajūk. Ziemā jo īpaši.

Bet kā viņi uzzinājuši, ka puķes man joprojām tā īsti nepatīk saņemt, jo pēcāk laukā mest žēl? Kā viņi zina, kad jāmācās un kad var paslinkot? Kā viņi var būt tik prātīgi un reizē aplami vieglprātīgi, iedzerot pus pudelīti baldriāna drapes pirms eksāmena, lai uztraukums mazāks?

Jūs to zināt?

Aivars Krastiņš


Ja nu Latvijā ir kāda izcila mācību iestāde, tad tā ir Rīgas Doma kora skola. Jo tajā esošie un bijušie skolotāji ir radoši, asprātīgi, zinoši, mērķtiecīgi un mīloši sava amata meistari. Viņi pratuši savus audzēkņus izveidot par brīvām, atraisītām personībām, kurām ir drosme īstenot savas idejas un prasme izmantot savus talantus katra izvēlētajā darbības sfērā. Un visus šos cilvēkus, kurus vieno piederība RDKS, ir vienmēr prieks satikt, jo gan galva, gan sirds viņiem ir īstajā vietā.

Ar cieņu un sveicieniem-

Elīna Libauere


Gads, ko es kā 12. klases skolnieks pavadīju Domskolā bija unikāls. Tas bija skolas pats, pats sākums (un sākumi vienmēr ir interesanti), viss bija kustībā, gan skolā, gan valstī, mums abiem ar Aivaru pēdējais videnes gads, beigšanas eksāmeni deguna galā, bet īsti nav skaidrs, kas, kad un kur…
Man būtu jārunā par to, ka skola man devusi ceļamaizi visai dzīvei utt., bet patiesībā es nemaz nezinu, ko konkrēti tajā laikā esmu ieguvis. Skaidrs, ka tā kā mēs bijām tikai divi cilvēki klasē, tad mums bija iespēja veselu gadu izmantot faktiski privātskolotāju pakalpojumus, kas noteikti attīstīja domāšanu kā tādu, kas ir baigi svarīgi.

Droši vien ka tik mazas klases Domskolā vairs nav bijušas, bet gribas cerēt ka pati ideja – iemācīt cilvēkiem domāt pašiem, nevis iebarot gatavas shēmas, kā nereti pieņemts izglītības sistēmā – ir izdzīvojusi un izdzīvos arī turpmāk.

Edgars Mākens


Jau no paša sākuma ideja par Rīgas Doma kora skolas veidošanu bija traka. Tā arī nespēju aptvert, cik daudz darba un enerģijas bija jāiegulda, lai izveidotu jaunu skolu, citas, jau pastāvošas, populāras un prestižas skolas telpās. Šoreiz teiciens „trakajiem pieder pasaule” pilnībā atbilst patiesībai. Galvenais skolas motors, Jānis Erenštreits, toreiz ticēja savam sapnim tik ļoti, ka tam noticēja arī visi apkārtējie. Atļaušos citēt vēl vienu teicienu: „Ja tu kaut ko vēlēsies – visa pasaule sadosies rokās, lai Tev palīdzētu”. Rīgas Doma kora skolas izveide ir praktisks pierādījums tam, ka citētais teiciens ir patiess. Un vēl, J. Erenštreits tagad jau vairākus gadus lolo sapni par sporta halles celtniecību virs skolas ēdnīcas. Ideja traka! Taču esmu pārliecināts, ka tā realizēsies.

RDKS absolvēju divās specialitātēs – kordiriģēšanā un baznīcas mūzikas vadīšanā. Skolā guvu augsta līmeņa izglītību. Droši varu apgalvot, ka šis līmenis daudzkārt pārsniedza, piemēram, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas izglītības līmeni. Paldies! Taču, mācoties RDKS, ieguvu ko tādu, kas vērtējams daudz augstāk par minēto izglītību – skolā es iemācījos domāt. Rīgas Doma kora skolā strādāja un strādā pasniedzēji, kuriem skolnieks rūp kā personība.

Anita Šalha, Maija Kurme, Valdis Bernhofs un Uģis Dievbērns. RDKS ir fantastisku pasniedzēju komanda!
Rīgas Doma kora skolā man iemācīja krāsot, špaktelēt, līmēt, zāģēt u.t.t., proti, 1994.gadā mēs – skolotāji un skolēni – viena profesionāla meistara Edija Švedova vadībā izremontējām visu skolu. Pateicoties skolas remontam, sekoja remonti manu vecāku mājās, mana brāļa mājās…
Labais pielīp. Labais izplatās. RDKS ir labā epicentrs.

Artūrs Ancāns 


RDKS – man tā bija lieliska iespēja saprast, būt, augt, veidoties… būt lieliskā vidē ar kolosāliem cilvēkiem… Tajā laikā, kad es mācījos, skola vēl bija maza saujiņa skudru pūžņa… Atceros laiku, kad teica, ka skolā ir vairāk pasniedzēju, nekā audzēkņu… Tajā laikā šo skolu vēl dēvēja par “ģimeni”… Kā ir tagad – nezinu… Man ir žēl, ka man bija iespēja šajā skolā mācīties tikai 3 gadus… Un tomēr man šī iespēja bija – biju pirmajā “metienā”, es gribēju teikt “uzņemšanā” no malas… Godīgi – man šajā skolā ļoti patika būt… Lai gan bija grūti… Un tomēr, es pat lūdzu mammai pēc iespējas ātrāk manu māsu (Sintiju Šmiti) sūtīt uz šo mācību iestādi… Jo tad es varēju būt mierīga par manu māsu, ka viņa izaugs par krietnu un inteliģentu cilvēku… Milzīga pateicība un cieņa Jānim Ērenštreitam… šīs skolas tētim un mammai vienā personā… Ar milzīgu pietāti atceros, kā viņš mazos puikas neuzkrītoši audzināja par maziem džentlmeņiem… Kā arī viņam milzu paldies par tiešām talantīgu un spēcīgu personību piesaisti skolotāju arodā… Ar baltu skaudību dzirdu, kādas tagad mācību iespējas ir šajā skolā… Reizēm štukoju, ka esmu par agru piedzimusi, un ka tagad būtu mans īstais laiks izbaudīt šīs skolas augļus pilnā to apmērā… Un ne bez lepnuma saku – es mācījos Rīgas Doma Kora Skolā… un izrunāju visus vārdus ar lielajiem burtiem… Un Liels Paldies pasniedzējiem, kas strādāja “manā laikā” – ar lielāko daļu no viņiem ir izveidojušās draudzīgas un siltas attiecības ilgtermiņā… Vienīgais novēlējums – piesaistīt izcilus speciālstus svešvalodu jomā un atrast jau tā aizņemtajiem skolēniem apgūt vēl papildus kādu svešvalodu… Kā krievu un franču valodas… Tās noderēs… RDKS iegūtās iemaņas man ir ļoti palīdzējušas arī manā šābrīža profesijā – Dailes teātrī…Kā lielāko komplimentu esmu saņēmusi par izrādi “Ivonna, Burgundijas princese”, kad profesionāli mūziķi man jautā, kā es tik labi esmu iemācījusies marķēt klavierspēli un dziedāšanu vienlaicīgi… Kad saku viņiem, ka es taču pati spēlēju un dziedu “operas manierē”, viņiem burtiski “atkaras žoklis”… ; -)))
Jāpiezīmē, ka mani šajā skolā uzņēma kā “klavieres nespēlējošu” uz dārziņiešu fona, bet 3 gadu laikā mani iemācīja mīlēt šo instrumentu… Atļaujiet pateikt paldies arī pedagogiem – Mudītei Streipai, Esmeraldai Bērtulei, Maijai Kurmei, Jolantai Klišānei, Vitai Kalnciemai, Valdim Bernhofam (viņa stundas bija vienkārši erudīcijas un komikas meistarklases!), Ingai Martinsonei, Ferijam Milleram, koncertmeistarei Lizetei Stapānei, Ivaram Cinkusam, Ievai Paršai, Ievai Kolmanei, Guntaram Prānim, Mārim Kupčam, Maigai, dežurantēm un sveicieni arī visam pārējam kolektīvam, ko nenosaucu, jo saraksts ir garš…

Cieņā un mīlestībā, jūsu

Ieva Pļavniece


Skatoties uz savu darbošanos šodien, atceros, ka teicu – “es NEKAD nebūšu diriģents” un jau ceturto gadu diriģēju savu gospeļkori “gg choir”, kas līdz šim ir sadarbojies ar Maestro Raimondu Paulu, Zigmaru Liepiņu, “Prāta Vētru”, “Cosmos” un daudziem citiem.

Otrkārt, jāatzīmē tas laiks, kad es mācījos – skolas gaisotne bija tik ļoti ģimeniska un pozitīva… Dzirdot to, kādas attiecības ir citās skolās, jau tad un vēl šobaltdien novērtēju šos brīnišķīgos klasesbiedrus un pedagogus. Un it īpaši tos stingrākos, kas reizē arī bija jaukākie… sveiciens Maijai Kurmei . Tāpat arī Ilzes Paulas personā esmu atradis sev vienreizēju draugu un otro mammu.
Treškārt – Jānis Erenštreits… Vienreizēja, enerģiska un suģestējoša personība. Ticu, ka skolas pagalmā drīzumā tiks uzcelts piemineklis.. Vismaz manā prātā tāds jau viņam sen ir uzcelts, jo par tādām īpašībām kā pašdisciplīna, mērķis sasniegt labākos rezultātus un neatlaidība, esmu pateicīgs tieši viņam – Maestro Jānim Erenštreitam.

Gunārs Kalniņš